François Calay

Visuma acīmredzamais absurdums


eiggVisuma acīmredzamais absurdums

Laika gaita rakstot šajā lapā manu ideju par acīmredzamo Visuma absurdumu, es apzinos ka tas ir subjektīvs vērtējums, jo taustāms realitātes nav nekādas emocijas.

Tomer, aprakstot savas sajutas par absurdu, es izteiku emocijas.
Es arī saprotu, ka visums samazināts līdz uztveri manu piecām maņām ir ļoti ierobežota, salīdzinot ar tās iespejamo lielumu citām dimensijām.

Bet vienalga, es nevaru nerakstīt savu izbrīnu šada forma : darbības principi Visuma man šķiet diezgan absurdi.
Vai dzīve, kura ģenerējas pati pa sevi, nejautājot tajā iesaistīto aktieru reālo viedokli, nevarētu būt absurds?
Vai mēs patiešām esam brīvi? Jo mūsu iespējamā izvēle ir tik ļoti ierobežota un lielākoties tiek veikta mums neapzinoties, vai mēs to vēlamies vai nē.

Cilvēks ir ierauts milzīgā dzīves plūsmā, it kā būtu aiznests pa brāzmainu straumi, pat tad, ja viņš viennozīmīgi var izvēlēties vai nu ļaut sev noslīkt, vai nu aizķerties aiz zara.
Lietu gaita ir diezgan satraucoša, jo mums trūkst pilnīgas varas tās ietekmēt: ķieģelis nokrīt uz galvas, zemestrīces...: nejauši, negaidīti, pārsteigums!

Un dzīve turpinās, neskatoties uz sabrukumu, katastrofu, masu mirstības utt. skaitu.

Vardarbība manu jūtu uztverē

Kad es novēroju mani aptverošo visumu, tā varmācība mani šoķē visaugstākajā mērā:

- izdzīvošana ir noteikta par " visspēcīgākā" un naturālās atlases likumu;
- cita indivīda ēšana pastāv visur ( es tevi ēdu, lai izdzīvotu );
- daba pati pa sevi (īpaši reprodukcijai) rada milzīgu resursu izšķērdību;
- dabiskās katastrofas ir neizskaidrojamas, līdz pat galaktiku sadursmei;
- viss, kas pastāv, nonāk līdz "nobeigumam", tai skaitā pilnīgi nevainīgu dzīvju mirstība.

Pat arī, ja ir nepieciešams, jautājumu, saistītu ar katastrofām, izskatīt filosofiski, tā kā ievainojumi un nāve mus spiež aizdomaties par dzīves vertābu ; man, tā vai citādi, ir grūti izprast visus šos zaudējumus.

Es novēroju dzīves absurda neatbilstību: viss šķiet neizbēgami noved līdz zaudējumiem un nāvei. Vai tā būtu dabas maksājamā cena par tās pastavēšanas sarežģītību un izplatišanos.
Un cilvēka sagraušana, visās nozīmēs, vai tā tāpat veido sistēmas sastāvdaļu ?

absurds

Indivīdu izdzīvošana

Vienas dzīvnieka sugas izdzīvošana prasa veidot dzīvi vienas sugas kopienā, lai barotos, attīstītos, vairotos un izsargātos no citu indivīdu uzbrukšanas draudiem.
Taču ir nepieciešams, lai šie visurpastāvošie "uzbrukšanas draudi" netiktu pielietoti ar pašu indivīdu, pretējā gadījumā tā izdzīvošana ir neiespējama.

Dzīvnieki, parasti, ievēro ģenētisko robežu, kura tos aptur pēdejā brīdi. Piemēram, briedis enerģētiski cīnās, taču uzvarētājs nekad nenogalinās savu pretinieku.
Taču gadījumā ar cilvēkiem, šī robeža, teiksim, ir vājāka. Starp cilvēkiem pastav vislielakais slepkavibu skaits.

Cilvēka prāts ir spējīgs radīt dažādas manipulācijas, tās piemērojot attiecībā uz sev līdzīgiem indivīdiem, mudinot tos paveikt noteiktas krimināldarbības, protams, pateicoties savam attīstītam intelektam, kas sev atļaujas mazāk atturīgāku uzvedību, nekā to, kas piemīt dzīvniekiem.

Jebkurā gadījumā tas rada papildus absurdu: kari, ģenocīds, miljons aizgājušo dzīvju: cilvēks nogalina cilvēku, viņš kļūst par cilvēkzvēru bez morāles un ētikas, un bieži vien to visu attaisnojot ar reliģiskajiem uzskatiem (Krusta kari, "Gott mit uns (Dievs ir ar mums)" nacisti u.tml.)

Mīlestības izvēle

Cilvēka indivīda pašapziņas līmenis ir tāds, ka tas ir spējīgs iznīcināt viens otru. Cilvēks ir visbīstamākais plēsonis, pateicoties savam intelektam, kurš viņu acīmredzami padara attālinātu no ar dabu paredzētas ģenētiskās programmēšanas.
Taču no otras puses cilvēka pašapziņa to mudina dzīvot mīlestībā, labsirdībā, prast cienīt, piedod, dalīties, būt augstsirdīgam...it īpaši, ka cilvēciskā pašapziņa ir spējīga pastiprināt jūtas.

Šajā sakarā, reliģija vai filozofija uzceļ cilvēka dvēseli līdz altruisma koncepcijai, veidojot pamatu mūsu cilvēces izdzīvošanai!
Ir pilnīgi skaidri, ka mana analīze ir saīsināta un ka visa patiesā realitāte no manīm aizslīdz...jo es esmu vienkāršs cilvēks, apsēsts ar nāvi, kuru es neesmu spējīgs nedz izprast nedz pieņemt.

Par ari, ja es pietuvojos Luterānim, es brīvprātīgi pieņemu dažas panteiskas vai sūfiskas koncepcijas. Es neuztveru Dievu kā atdalītu no pasaules veseluma, patstāvīgu parādību, bet es jūtu, ka Dievs ir imanents, un ka Visums ir paša Dieva redzamā izpausme, nevis kaut kāda pasaules rašanās, kā mēs esam pieraduši to definēt mūsdienās.
Dievs ir salīdzināms ar sava veida matricu, kura veidojas savā iekšienē pati pa sevi.

Dzīves apzināšanās ?

Dzīves apzināšanās, droši vien tā ir pati dzīve: izdzīvošana...Dzīvē!
Lai atrastos vienotībā ar šo realitāti, kurā manai personīgai pastāvēšanai ir atvēlēta neliela vieta, man ir jāiemācās pieņemt absurdu, neparedzamo, nerealizējamo, nesasniedzamo.

Sameklēt sev izprieci, neskatoties uz absurdu. Audzēt savā iekšienē mīlestību, mieru, sapratni par citiem...tā kā, elle, manuprāt, ir spilgti attēlota ar citu cilvēku palīdzību, kuri ir izplatījušies pa visurieni.

Un nobeigumā, nelies personīgs absurda paradokss: "Vai Gudrība nav ilūzija, kura piemīt dažām personām, lai nepaliktu par absurda objektu, bet tajā kļūtu par labāko aktieri ?"

-------------------------------------------------------

"Mēs vērtējam indivīda prātu pēc nenoteiktību daudzuma, kuru tas ir spējīgs panest."
E. Kants

"Mēs veidojam sev savu personīgo elli, mums pat nav nepieciešama citu palīdzība."
Autors

Tous droits réservés - © F. CALAY 2004-2017 - compteur statistique :