François Calay

Negadījums, 21 08 1982

explosionStāsts par 1982.gada 21.augustu

Es strādāju zem mašīnas savas garāžas bedrē, ar slīpmašīnu griežot nost dažas vecā Citroën GS detaļas, kad viss pēkšņi eksplodēja.
Kāpēc ?

Uzsprāga benzīna kanna, kas atradās man pie kājām : tā bija vaļā un tajā iekļuva dzirksteles no slīpmašīnas.
Mani apņēma uguns, dzeltenas liesmas piepildīja visu bedri.
Es mēģināju izkļūt no metāla slazda, taču tas izdevās tikai pēc kāda brīža ... mani no tā izveda dzīvības alkas.

Es biju kā dzīva lāpa, manas drēbes dega, es kliedzu tā, ka mani sadzirdēja pat attālāki kaimiņi un atsteidzās palīgā. Mani apdzēsa, uzklājot segu.

Ieradās ugunsdzēsēji un ātrā palīdzība. Es nezaudēju samaņu ne ātrās palīdzības mašīnā, ne slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Es precīzi atceros visas notiekošā detaļas, jo tie bija brīži, kas varēja kļūt par pēdējiem manā dzīvē.

Es apzinājos šī negadījuma nozīmību, es sapratu, ka esmu izdzīvojis. Es lieliski sapratu, ka izglābos no nāves un mana turpmākā dzīve būs pavisam savādāka.
Jau ātrās palīdzības mašīnā es zināju, ka būšu invalīds uz mūžu ...
Man bija 26 gadi.

Tas bija sestdienas 1982.gada 21.augusta vakars, bija karsts, es biju ļoti noguris un zaudējis spēju koncentrēties.
Mums nekad nevajadzētu strādāt, kad esam ļoti noguruši, jo dažādu apstākļu sakritības un uzmanības trūkuma dēļ var notikt nelaime.
Šis bija mans gadījums.

Es pavadīju slimnīcā sešus garus mēnešus piekalts pie gultas, no kuras nevarēju piecelties, jo man bija pievienotas visas iespējamās zondes, dažādi aparāti, biju saņēmis lielu daudzumu anestēzijas līdzekļu (vairāk nekā divdesmit reizes vispārējā narkozē tika veiktas operācijas), bija dažādas komplikācijas, u.c.

Sniga sniegs, kad februārī atgriezos mājās. Man vajadzēja sākt visu mācīties no jauna: es vairs nevarēju staigāt un pats ēst, nevarēju pat saliekt pirkstus. Man bija no jauna jāatklāj savainotais ķermenis un tā vieta apkārtējā vidē.
Es vairs neatpazinu daudzus cilvēkus. Es biju zaudējis daļu atmiņu par pagātni – bija iestājusies sava veida amnēzija, kas ar laiku vairāk vai mazāk izzuda.

Lieki teikt, ka pēc visa pārdzīvotā, bija jāpaiet vairāk nekā desmit gadiem, lai iebraucot slimnīcā kaut tikai apciemot draugu, netiktu uzjundītas visas atmiņas par negadījumu - gan fiziskas, gan garīgas.

Tāds, lūk, stāsts ....
Par laimi - es esmu atdzimis un joprojām kūsājoša dzīvesprieka un spēka pilns ...

Tous droits réservés - © F. CALAY 2004-2018 - compteur statistique :